Ceļojuma 21. diena, 02.07.2018. Buhāra, Uzbekistāna.

Ceļamies ļoti agri, viesnīcas saimnieki mums bija sagatavojuši brokastis mūsu tālajā ceļā un uztaisījuši reģistrācijas. Uzbekistānā visiem tūristiem ir obligāti jāreģistrējas, ja to neizdara, tad uz robežas var uzdot liekus jautājumus. Tiek pamanīts, ka vienam no biedriem jau kārtējais rīts iesākas ar pāris smectas paciņām. Nenoliedzami, pārtika šeit ir savādāka, it kā jau līdzīgi ēdam, bet tomēr mūsu kuņģis kaut ko nespēj pieņemt, bet nu nekas, gan jau drīzumā tiksim pie normālas pārtikas. 

Izbraucam uzreiz pēc plkst. 4:00, ārā vēl ir diezgan tumšs un pirmie 100 kilometri nekādi raitie viss nebija, lielas bedres ar asām kantēm. Pirmā benzīna uzpilde mums ir pēc 120 km un benzīntanki paliek arvien kolorītāki, nācās arī ieliet 80. markas benzīnu. Jāpildās vien ir, jo savādāk tuksnesim cauri neaizbrauksim – benzīntanku tur nav. Tuksnesis kā jau tuksnesis, sapūstas kāpas gar malām un ik pa brīdim parādās notriekti dzīvnieki vai sabraukti rāpuļi. 

Kizilkum (uzbeku: Qizilqum/Қизилқум) tuksnesis aizņem 298,000 km2, tas ir 16. lielākais tuksnesis pasaulē. Tā nosaukums tulkojumā nozīmē “sarkanās smiltis’”.

Ik pa brīdim varējām redzēt arī Turkmenistānas robežu, žēl jau ir, ka netikām, bet gan jau citu reizi… 🙂 Braucot var redzēt, ka Uzbekistāna aktīvi iegūst gāzi, tāpat redzams, ka atsevišķos posmos ir uzbūvēti labi ceļi. Plāns mums šodien ir tikt līdz Kazahstānas robežai, vai pat labāk – līdz Kazahstānas pilsētiņai Beyneu, kur varētu palikt pa nakti, un tad jau nākamajā dienā pilsētā Aktau doties prāmja meklējumos. 

Aiz pilsētas Nukus vairs nav benzīntanku, tādēļ atrodam vecu darbnīcu, kur “no rokas” tirgo 80. benzīnu divreiz dārgāk nekā benzīntankā, bet variantu nav. Esot šeit, izlemjam pie reizes arī kaut ko uzēst. 

Pa ceļam pirmo reizi šajā ceļā satiekam kamieļus, bet nu apkārt tikai viena iznīcība – stepe, tuksnesis. Temperatūra arī spītīgi turas virs +40 grādiem, labi, ka sānvējš ir spēcīgs – tas vismaz nedaudz dzesē. Ik pa brīdim manām arī lielu virpuļviesuli, kurš spēlējas savā nodabā! 

Piebraucam pie Uzbekistānas robežpunkta, to mēs izejam diezgan raiti. Neapstiprinās bažas par to, ka uz robežas skatās telefonu un datoru saturu. Tomēr gadu atpakaļ tā esot bijis. “Uz tikšanos” uzsauc uzbeku robežsargi, Jānis tiek nodēvēts par Arnoldu Švarcenegeru un pilni jautrības dodamies otrpus robežai. Nonākam Kazahstānas pusē, kā jau lielā robežkontroles pusē šeit valda liels bardaks, cilvēki bezkaunīgi laužas uz priekšu, lien priekšā, tad vēl pasu kontroles šefs ir aizgājis uzpīpēt, vai nezin ko darīt…Kad Sandijs beidzot izbrauc ārā, var tik nobrīnīties, ka Jānis jau priekšā. Te ir tāds bardaks, ka Jānis tika izlaists no robežkontroles punkta bez motocikla deklarācijas, vārds pa vārdam un saprotam, ka jādodas atpakaļ, jo Aktau ostā tas var beigties daudz bēdīgāk. Viss beidzas labi un laižam tālāk uz Beyneu, kur sameklēsim naktsmājas. Jūtam, ka vajadzētu atpūsties, jo šodien esam jau ilgi braukuši. Bet kopumā smejamies, kāpēc vienmēr mums tādos garos posmos ir nopietni pārbaudījumi – vismaz pēdējie 400 km bija nopietns pārbaudījums gan mums pašiem, gan tehnikai, tam visam piedevām vēl +40 grādi.

Šodien nobraucām spraigus 1100 kilometrus un šķērsojam Uzbekistānas / Kazahstānas robežu.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *