Ceļojuma 24. un 25. diena, 05.-06.07.2018. Aktau, Osta.

Pa nakti sēžam, sarakstamies, bet korejietis YouTube skatās kā no rokas palaist raķeti…. 😀 

Naktī stundas uz priekšu iet ļoti lēnām un tikai ap puspieciem jūrā pamanām prāmim līdzīgu siluetu tuvojošos mums. Miegs nāk mežonīgi, nespējam tam pretoties un paguļam ik pa brītiņam. Pa nakti locīdamies gulējām dažādās pozās uz krēsliem, tad no rīta paņēmām matraci un stundiņu kvalitatīvi pagulējām. Prāmis atbrauca ap sešiem, pateica, ka pēc stundas kraušoties virsū un, lai mēs izejam pasu kontroli. Pienāca pulksten 8:30 un nekas nenotiek. Pilnīgs bardaks! Emocijas sakāpinātas, kādēļ vakardien vācām visus zīmogus, ja tagad jāiet atpakaļ un viss jādara pa jaunam. Dusmas pastiprinās, kad iznāk pie mums džeks un pasaka, ka pasu kontrole sāksies varbūt 9:00, jāsaka, kāda velna pēc mēs sēdējām veselu nakti šeit un gaidījām kaut ko?! Iebraukt teritorijā drīkst tikai šoferi, bet pasažieriem jāpaliek ārā, tas nekas, ka palikt te nav kur, un arī iet Tu nekur nedrīksti. Šī viņu kārtība ir totāls murgs! Ir ļoti daudz tūristi sabraukuši, kuri arī visu nakti gaidīja, un visi kā viens ir ļoti neapmierināti. Visu laiku tikai atliek gan pasu kontroli, gan pārbaudes – izskatās, ka labā roka nezina, ko kreisā dara. Muitas teritorijā liekas, ka vienīgi gruzīnu autovadītāji var un grib nokārtot visu. Viņi pārvietojas ar tādām smagajām automašīnām, par kurām nav pat īsti saprotams kā tās vēl kustās – pārkrautas, šķības un riepas ārpus jebkuras kritikas. Kopumā ir radusies sajūta, ka Kazahstānas varas iestādes dara visu iespējamo, lai neviens uz šejieni nebrauktu vai vismaz apgrūtinātu ceļošanu. Aprunājoties ar visiem sastaptajiem tūristiem secinām, ka neviens baigi sajūsmā par šo valsti nebija, cilvēki nav jau slikti, bet birokrātiskais bardaks ir neciešams. Pasu kontrolē arī nosēdējām 1,5h, mēs vēl pasmējàmies, ka tikai ierēdņiem vēl nepienāktu pusdienlaiks. Neticami, bet ap plkst. 12:00 tiekam uz prāmja virsū un saprotam, ka, lai nostiprinātu savu motociklu uz klāja, mums pašiem ir jāsameklē stropes, un mums vēl “uz astes ir uzsēdies” korejietis, kurš liekas vispār no mākoņiem te nokritis. Stiprinot močus, Sandijs konstatē eļļas noplūdi savējam mocim, bet vēlāk ies lūkot, kas par lietu, jo gaisa temperatūra galīgi šobrīd nelutina, tāpēc vakarā palūgs, lai ielaiž mūs apakšējā klājā. Visi šajā karstumā mēģinām pagulēt, jo pēdējā diennaktī diez ko nav sanācis pagulēt. Domājam, ka naktī iesim gulēt uz augšējā klāja. 

Kuģis pieder azerbaidžāņiem, kas pārvadājumus starp šīm abām valstīm veic jau kādu laiku. Interesanti šķiet tas, ka, lai gan apkalpe nenokāpj no kuģa, viņiem tāpat ir jāiet Kazahstānā reģistrēties, un loģiski, ka paiet kāds laiks kamēr visas šīs procedūras izpilda. Esam uz kuģa Mercuri-1, kas uzbūvēts 1984. gadā. Dienas gaitā iepazīstamies ar kapteini, viņš mūs uzaicina pie sevis uz kajīti, kur mūs pacienā ar glāzi auksta Azerbaidžānas mājas vīna. Viņam ļoti interesē, kur mēs esam pabijuši – it sevišķi Afganistāna. Viņš uz kuģa ir izveidojis sava veida baseinu, uz kuru arī mēs tiekam uzaicināti, lai izbaudītu nosacīto peldi Kaspijas jūras vidū. Izrādās, kuģa kapteiņa dzīves pavedieni bija atveduši arī uz Latviju, šis pats prāmis dažus gadus 90. gados bija veicis pārvadājumus starp Rīgu un Vācijas pilsētu Kiel, par šo laiku viņam atgādina maza glezna kabinetā pie sienas. Katrā ziņā uz kuģa noskaņojums manāmi uzlabojās pēc peldes un vakarā, čalojot ar daudziem tūristiem no Šveices, Polijas, Anglijas un Malaizijas, uzzinājām viņu stāstus par ceļošanu, ko mēs arī iekadrējām. Ceļotājs vārdā Ed, no Anglijas, mums atstāstīja kā viņam noņēma dronu uz Uzbekistānas robežas: robežsardzes priekšnieks paprasīja, lai godīgi pasaka, vai viņam līdzi ir drons. Angļu ceļotājs, baidoties no tā, ka tiks pieķerts melos un tas būs vēl trakāk, patiešām godīgi atzinās, ka drons viņam ir. Pēc kā pats robežsargu priekšnieks paņēma dronu bez jebkāda akta, vien pasakot – pie mums ar tādiem nefilmē, un saplēsa dronu, pēc tam to pārmetot pāri sētai. Tā kā esiet uzmanīgi:)

Šodien ar braukšanu bija diezgan pašvaki, bet beidzot esam ārā no Kazahstānas. Vakara gaitā uzzinājām, ja būs liels vējš, tad nāksies mums palikt veselu dienu uz enkura netālu no Baku ostas.

Diena, pat bez braukšanas, bija diezgan dinamiska un kustība šobrīd notiek ar prāmi.

~~~~~~~~~

No rīta pamostamies kaut kur Kaspijas jūrā, aizejam brokastīs un domājam patverties kādā vējainākā vietā, lai pārskatītu visus video materiālus. No paša rīta ir jūtami daudz lielāki viļņi un kuģis jau šūpojās. Pēc brokastīm palūdzam kuģa darbiniekam, lai mūs ielaiž kravas nodalījumā, kur Sandijs paskatās savu motociklu. Īsti nevar saprast no kurienes spiež, pabrauksim Azerbaidžānā un tad jau arī apskatīsimies, cerams spiediens nepazudīs. Diena paiet uz kuģa diezgan garlaicīgi, tā bezdarbība ir apnikusi, it īpaši mums, kuriem gribās visu laiku būt kustībā. Laiku pagaidām pavadām sarunās ar sastaptajiem cilvēkiem, kāds no viņiem atcerējās aktieri Ivaru Kalniņu, kurš spēlēja filmā “Ilgais ceļš kāpās” un seriālā “Dronga”. Interesants skats aiz borta parādās, kad braucam garām pilsētai Neft Daşları, kur dzīvo cilvēki un kura ir izveidota uz naftas platformām. Neft Daşları, kas tulkojumā nozīmē “melnie akmeņi” (arī – naftas akemņi), ir pirmā naftas platforma Azerbaidžānā, tā tika uzbūvēta 1949.gadā. Neft Daşları ir iekļauta Ginesa rekordu grāmatā kā visvecākā jūras naftas platforma pasaulē. Tomēr visinteresantākā Neft Daşları iezīme ir tā, ka tā faktiski ir funkcionējoša pilsēta, ar apmēram 2000 iedzīvotājiem un vairāk nekā 300 km ielu kopējo garumu, kas uzbūvētas uz atkritumu un netīrumu kaudzēm.

Mums ir liela cerība, ka nebūs lieki jāstāv viena nakts uz kuģa, gribas jau braukt tālāk un apskatīties Azerbaidžānu, nevis skatīties uz tās krastu, bet jau krastā esot. Ļoti ceram, ka temperatūra kalnos būs jau saudzīgāka. Aizejam pie kapteiņa, bet prognozes nav nekādas optimistiskās – rindā stāvot jau 16 kuģi un pagaidām neesot brīvas piestātnes. Viss jau būtu labi, vienīgi gribas braukt māju virzienā un arī prāts nemierīgs par neskaidro eļļas noplūdi no motora. Diena rit un jūtam, ka prāmis stājas, izmet enkuru un nu patiešām ir skaidrs, ka paliksim kādu brīdi uz enkura. Paskatāmies – līdz ostai 20 jūdzes. Žēl… aizejam pie kapteiņa, viņš saka, ka tikpat labi varot ieiet ostā naktī vai rīt pa dienu. Šī nav Eiropa, kur viss pēc pulksteņa, šeit arī neviens nepaziņo, kas un kāpēc, ja vien Tu pats nesāc interesēties. Baigā nīkšana – īsti pat nav ko darīt, pēdējo žurnālu atstājām Dušanbe, tieši tagad tas lieti noderētu. Par laimi, vakara gaitā viss pārvēršas savādāk. Izrādās mūsu korejietis ved no Mongolijas šņabi, savukārt, mūsu jaunajam draugam no UK mašīnā ir arī četri aliņi. Jānis samenedžē ledu no virtuves darbiniekiem un internacionālākā kompānijā uzlabojam noskaņojumu, vismaz + 35 grādu temperatūrā un 4 m2 plašā numuriņā! Uz kuģa ir aizliegts lietot alkoholiskos dzērienus, jo šis ir kravas kuģis, tāpēc visi sēžam numuriņā un laiks paskriet nemanot. Vakarā ejam uz apkalpes atpūtas telpu skatīties Brazīlijas un Beļģijas futbola spēli, lieli futbola fani neesam, bet nu šī bezdarbība dara savu un spēli vērojam azerbaidžānu valodā. 

Neko darīt, gaidīšanas režīmā dodamies gulēt, cerībā, ka mostoties prāmis būs uzsācis kustību uz ostas pusi.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *