Ceļojuma 26. un 27. diena, 07.-08.07.2018. Kaspijas jūra, 20 jūdzes no krasta.

Pamostamies cerību pilni, bet žēl – prāmis vēl stāv uz enkura un aiz borta ir stiprs vējš. Tā sajūta, ka neko nevari ietekmēt, ir diezgan nepatīkama. Jau ir apnicis stāvēt uz vietas. Šīs sajūtas mūs noveda pie pārdomām – interesanti kā gan tie cilvēki var ceļot mēnesi uz kuģa, ko viņi tur dara… labi, šis nav kruīzu kuģis, bet nu tāpat tas ir ilgs laiks nosacītā nebrīvē. Sēžām, pētām kartes un pārrunājam iespējamos braukšanas maršrutus. Aiz bezdarbības izdomājam ik pa stundai veikt vingrinājumus uz augšējā klāja. Runājot par virtuvi, tad uz kuģa klāja dominē vistas gaļa un viena veida zupa, kas atgādina harčo. 

Vingrojot uz klāja satikām kapteini, kurš arī bija atnācis uz klāja pasauļoties. Jaunākā informācija – rīt no rīta varbūt braucam uz krastu, jo otrs kuģis ir pilns un netiek tagad ārā jūrā. Ja būtu zinājuši, ka šādi iesprūdīsim, tad būtu braukuši ar močiem pa zemes ceļiem uz Azerbaidžānu un jau sen būtu Baku. Angļu kolēģi pat gāja runāt ar kapteini, lai viņš pierullē tuvāk krastam, jo tad būtu vismaz kaut kāds internets, bet kapteinis bija nepielūdzams. 

Vēlāk noskaidrojas, ka Ed ir dažas filmas, kuras nolemjam noskatīties, lai īsinātu laiku. Tikmēr mēs turpinām iesāktās tradīcijas un pēc pasēdēšanas ejam nu jau tradicionālajā pastaigā pa kuģa augšējo klāju. Šovakar Anglijas – Zviedrijas futbola spēle un, pārmaiņas pēc, arī to mēs ejam noskatīties. Ar to jau ir jārēķinās, ka šādos ceļojumos gadās kaut kur arī negaidīti iesprūst, tā ir ceļojuma sastāvdaļa. Vakarā pēc futbola, pļāpājot ar kuģa bocmani Bahman, uzprasāmies uz mašīntelpas apskati. Protams, tas ir jauns piedzīvojums un jāsaka, ka motora izmēri ir iespaidīgi, klanis ar virzuli ir Jāņa augumā, bet pats motors gandrīz 3 stāvu mājas augstumā. Iedzeram vadības telpā tēju un dodamies augšā, lai noskatītos filmu un pamazām dotos pie miera.

~~~~~~~~

Turpat Kaspijas jūrā.

No rīta, ap plkst. 06:00 pamostamies, izdzirdot patīkamu skaņu – beidzot velk ārā enkurus!!! Beidzot, jo uz prāmja domāto 22 stundu vietā esam pavadījuši 4 diennaktis. Esam priecīgi, tagad redzēs kā pret mums izturēsies Azeru robežsargi un cik ātri paies visas procedūras. Pēc visa spriežot, Baku ostā iekšā nemaz nebraucam un dodamies uz nākamo tuvāko lielo ostu Alat. Sarunājam visus tūristus, kas bija uz kuģa – kopīgai kopbildei. Reti jau gadās, ka tik ilgi sanāk pavadīt laiku kopā. 

Osta lēnām tuvojas un pēc nokāpšanas no prāmja un muitas procedūru veikšanas, aizbrauksim apskatīties dubļu vulkānus, kas atrodas turpat netālu. Kopumā noskaņojums labs, gaidām, kas būs vēlāk.

Kamēr gaidām pases, kāds gruzīnu šoferis dalās ar Jāni atmiņās par brīnišķīgiem iespaidiem Rīgā 1988. gadā. Atminējās par to, ka Latvijā viss bija tik tīrs, un, ka ar draudzeni tika par 4 rubļiem viesnīcā “Latvija”, brauca uz augšējo stāvu, lai paskatītos Rīgu no augšas un paēstu restorānā vakariņas.

Tiekam nost no kuģa, bet jāsaka, ka Azerbaidžānas dienesti ir tādi paši kā iepriekšējās valstīs. Redzējām kā smagā vadītājs bez noplombētas kravas kaut ko “ņēmās”, bļaustījās, tad iegāja kabinetā un abi smaidīgi izgāja ārā. Bardaks arī šinī robežkontroles punktā ir mežonīgs. Atkal furčiki seit visu kurē un staigā no viena Lodziņa uz otru un kaut ko ņemās. 

Pirmais gāja polis Jakobs, kurš bija kopā ar mums uz kuģa, viņam bez nekādiem pārmetumiem centās izspiest 50 dolārus, bija bļaustīšanās un tad laikam nokaulēja uz 20 dolāriem. Mēs sarunājam cieti, ka nevienu kapeiku viņiem nemaksāsim, kaut ko mēģināja, bet nesanāca. Tad aizgājām samaksāt nodevu par tiltiņa izmantošanu, nobraucot no prāmja, un biļeti par motociklu Azerbaidžānas pusē, kā atceramies, par pasažieri maksājām jau Kazahstānas pusē. Ja stāvi rindā, tad Tev jebkurā brīdī kāds šoferis pielīdīs priekšā. 

Gaidot rindā, lai apmaksātu biļeti par motociklu, parunājamies ar vienu loģistikas vadītāju par lietām kā tās kārtojas – Gruzijā neņemot nekādus kukuļus, bet šinīs visās valstīs tas ejot uz urrā, vins vēl nosaka, lai apskatāmies uz tām sejām, kas tur kabinetos sēž. Tā nu gan ir, paši pieredzējām…

Nu beidzot, nepagāja ne 4 stundas kā esam iekšā Azerbaidžānā. Pēc nīkšanas tā gribējās beidzot izkustēties, tikt pie normāliem salātiem un gaļas. Uz kuģa viss bija labi, bet tā vienveidība nedaudz jau bija apnikusi. Braucot pa pilsētu, saprotam, ka dienvidnieciskās braukšanas manieres ir atgriezušās, tāpat ļoti izteikti redzams, ka autoparks, salīdzinot ar iepriekšējām valstīm, ir daudz labāks un līdz ar to, laikam, šim tirgum auto komplektācija atšķiras – bez jostām un pagriezieniem! Kopumā arhitektūra un tās varenība pārsteidz! Kas to būtu domājis. Jānis saka, ka Baku vecpilsēta atgādina Gruzijas galvaspilsētu Tbilisi. Pēc nobāzēšanās ejam paēst. Jāsaka, ļoti internacionāla pilsēta, pamanām ļoti daudz arābus ar visām ģimenēm. Vakariņu laikā pie mums pienāca bārmenis un pastāstīja par arābu kultūru pie galda – tas arī apstiprinājās, 30 min pēc viņiem nācās visu novākt, ne tikai galds sacūkots, bet arī viss galdam apkārt un uz zemes! 

Vakariņojam un skatāmies kā dzīvība šeit kūsā! Rīt paliksim Baku un tad dosimies Kaukāza kalnu virzienā, izbaudīt īstu azeru kultūru un dzīves īpatnības. Vakara gaitā satiekam savus draugus no Lielbritānijas, Čehijas un Malaizijas, padzeram alu un dodamies gar slaveno vietu “čort poberi”, kur filmēja slaveno filmas “Briljanta roka” kadru. Labs vakara noslēgums. Pastaigājot pa pilsētu pārņem sajūta, ka šeit vajag pabūt ilgāk.

Šodien nobraukti kādi 70 km ar prāmi un nepilni 60 km ar motocikliem.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *