Ceļojuma 32. un 33. diena, 13. un 14.07.2018. Volgograda, Stupino, ~100 km no Maskavas, Krievija.

No rīta sataisāmies, paēdam Viktora atnestās viņa vārdiem “tūristu brokastis”, kurās ir pat ikri, pēc kā laižam Maskavas virzienā. 20 km no Volgogradas saprotam, ka viena mugursoma mums iztrūkusi, tāpēc laižam atpakaļ uz pilsētu. Izskatās, ka Volgograda negrib mūs laist projāmļ, jau otro reizi šinī braucienā atgriežamies Volgogradā. Visu laiku turam pārbraucienus ap 200 km, pēc kā padzeram kafiju, kaut ko uzēdam un izstaipām kājas. Pēdējās dienas esam sapratuši, ka uz ceļa ļoti jāuzmanās no automašīnām, kurām apgabala reģistrācijas nr. ir 05, kas ir Dagestānas apgabals! Viņi ved dārzeņus uz Maskavu un vienmēr savus Kamazus ir pārkrāvuši. Pēc nostāstiem, esot pat uz svariem likti un pilna masa ar visu piekabi bijusi ap 80 tonnām, kas ir tālu no oficiāli atļautā. Šodien nemaz tik ātri nebraucas kā bija domāts – ļoti daudz ceļu remontu, protams, arī ceļu policija. 😎 Pusdienu pauzi uztaisām ap plkst. 15:00, noģērbjamies un atpūšamies. Temperatūra, braucot uz ziemeļiem, jau paliek mums saprotamāka. Sandijs savu moci nu jau ir pārsaucis par Belarusu, jo ik reizi apstājoties – paliek eļļas peļķe. 😕 Jau iestājoties tumsai, nolemjam mest mieru braukšanai, un sameklējam naktsmājas.

Šodien, neskatoties uz rīta atkārtoto atgriešanos Volgogradā, nobraucām 925 kilometrus.

Pieceļamies laicīgi, paēdam brokastis un dodamies Maskavas virzienā! Jāsaka godīgi, ka Krievijā, ar atsevišķiem izņēmumiem, ceļi ir ļoti labi. Tuvojoties Maskavai, redzam dažas avārijas, bet pie tādas automašīnu plūsmas tas nav nekas neparasts. Pēdējo dienu intensīvo braukšanu ļoti izjūt pēcpuse, tāpēc, kad vien ir lēnāks ātrums, izmantojam iespēju pastāvēt kājas. Stāties arī lieki negribās, lai varētu savākt kilometrus un tuvoties galamērķim. Tā gan ir, lai no Latvijas tiktu līdz Centrālāzijai ir diezgan labs gabals jāpabrauc – iespējams, tāpēc arī šis ir ļoti grūti sasniedzams mērķis.

Tiekam līdz robežai, mums priekšā pamatīgas rindas, mašīnas 50 -70 , līdz ar ko pamatotas bažas, ka tomēr šodien netiksim līdz mājām. Prasām, kas par lietu, izrādās latvieši nelaižot iekšā, jau otro reizi šomēnes esot tāda situācija – pirmā reize esot bijusi, kad Polija zaudējusi futbolā. Mums tomēr kaut kā izdodās nošarmēt Krievijas robežsardzes darbinieces un viņas mūs palaiž visiem priekšā, urrā, esam Latvijas pusē. Latvijas robežsargi šodien ir brīnišķīgi, viss notiek raiti, papļāpājam par dzīvi, novēlam viens otram veiksmi ceļos un dodamies Jēkabpils virzienā. Krievijas un Latvijas robežas šķērsošana aizņēma nepilnu stundu. Vienīgi pilnīgi lieka šķita Latvijas robežā joprojām pastāvošā “lapiņu sistēma” – pat ja nav ko deklarēt, tā lapiņa tomēr ir jāaizpilda – lieka laika tērēšana.

Beidzot gaisa temperatūra jau ir stipri saprotamāka, toties pērkons draudīgi rūc un dabūjam arī pabraukt pa lietu, ja nemaldāmies, tad šajā ceļojumā lietus tērpu izvilkām otro reizi. Segums slapjš un mūsu riepas arī vairs nav pirmā svaiguma, kā rezultātā bija arī pāris epizodes, kuras mums sagādāja stīvus kaulus, bet viss beidzās labi un turpinājām vienkārši braukt mierīgāk. Ar tumsas iestāšanos tiekam arī līdz mājām.

Šodien nobraucām garus 1040 kilometrus.

Paies dažas nedēļas, kuru laikā mēs atpūtīsimies, ceļojuma laikā piedzīvotais “nosēdīsies”, un tad jau ķersimies pie darbiem, lai varam salikt mūsu piedzīvojumu video formātā un Jums parādīt. Tāpat turpināsim aprakstīt pieredzēto, bet jau sīkākā izklāstā. Vēlamies sirsnīgi pateikties, ka sekojāt līdzi mūsu gaitām, atbalstījāt un uzmundrinājāt. Uz drīzu tikšanos!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *